Vakara rutīna, kas pārvērtās par piedzīvojumu

Bieži vien cilvēki domā, ka azartspēles ir tikai veids, kā zaudēt naudu vai vienkārši bezjēdzīgi pavadīt laiku. Vēl nesen es biju tieši šādos aizspriedumos. Strādāju diezgan stresainu darbu IT jomā, kur katru dienu jāsaskaras ar termiņiem, klientu kaprīzēm un bezgalīgiem koda labojumiem. Vakaros, kad beidzot aizveru klēpjdatoru, mans prāts joprojām ir pārsprāgts no informācijas. Man vajadzēja kaut ko, kas pilnībā pārslēgtu uzmanību, bet neprasītu smadzeņu darbu. Tā nu es nonācu pie domas pamēģināt ko citu, nevis vienkārši skatīties seriālus.

Tas sākās pagājušā gada rudenī, kad ārā jau bija drēgns un tumšs jau piecos vakarā. Sēdēju virtuvē, dzēru tēju un ritināju telefona ziņas. Kaut kur starp rakstiem par politiku un laikapstākļiem uzgāju diskusiju par tiešsaistes kazino. Nebiju nekad ko tādu mēģinājis, jo likās, ka tas ir paredzēts tikai “”īpašiem”” cilvēkiem vai tiem, kas meklē ātru naudu. Bet ziņkārība ņēma virsroku. Izdomāju, ka vienkārši aizpildīšu laiku, iemetīšu pāris eiro un paskatīšos, kas notiks. Nekādu lielu cerību, tikai neliels eksperiments.

Reģistrējos vienā no platformām, un uzreiz pamanīju, cik daudz tur ir dažādu bonusu un piedāvājumu. Sākumā tas likās mazliet mulsinoši – visi tie nosacījumi, griezieni, kredīti. Bet, kad sāku rakties dziļāk, sapratu, ka daudzi no tiem patiešām var palīdzēt ilgāk izklaidēties, nezaudējot lielas summas. Piemēram, es uzdūros informācijai par vavada bonus, kas tobrīd likās kā labs sākumpunkts iesācējam. Tas nebija milzīgs, bet pietiekami, lai es varētu izmēģināt vairākus spēļu automātus bez liela riska.

Sākumā es spēlēju ļoti piesardzīgi. Izvēlējos spēles ar vienkāršiem noteikumiem, piemēram, “”Book of Ra”” vai “”Starburst””. Sēdēju pie datora, klausījos mūziku un vienkārši griezu ruļļus. Tas bija kā meditācija. Nekas cits neeksistēja – tikai krāsainie simboli un cerība, ka varbūt trīs vienādi sakritīs. Pirmie vakari bija bez lieliem laimestiem, bet arī bez lieliem zaudējumiem. Es iemācījos, ka galvenais ir nekad nespēlēt ar naudu, kuru nevari atļauties zaudēt. Tas ir zelta likums, ko tagad stingri ievēroju.

Pēc pāris nedēļām es sāku pamanīt, ka spēle man patiešām palīdz atslēgties. Ja darbā bija bijis traks, es ieslēdzu kādu no “”Megaways”” automātiem, piemēram, “”Bonanza”” vai “”Extra Chilli””. Tur ir daudz dinamikas, un tas prasa zināmu uzmanību, tāpēc prāts aizmirst par darba problēmām. Protams, es nekad nespēlēju ilgāk par stundu vai divām. Tas nav par naudas pelnīšanu, tas ir par procesu. Un tad kādā novembra vakarā notika kaut kas, kas mainīja manu attieksmi pret visu šo pasauli.

Tas bija svētdienas vakars. Ārā lija lietus, un es biju noguris pēc nedēļas. Izlēmu pamēģināt vienu no jaunajiem automātiem, ko biju pamanījis platformā – “”Money Train 3″”. Nebiju tajā spēlējis, tāpēc liku minimālo likmi, tikai lai redzētu, kā tas strādā. Sākumā nekas īpašs – daži mazi laimesti, daži tukši griezieni. Bet tad, kaut kur ap divdesmito griezienu, ekrāns sāka mirgot. Parādījās bonusa spēle ar “”respins””. Sirds sāka sisties ātrāk. Es sēdēju un skatījos, kā simboli sakrīt viens pēc otra. Tas nebija milzīgs džekpots, bet summa izauga līdz vairākiem simtiem eiro. Mans sākotnējais ieguldījums bija tikai desmit eiro.

Tajā mirklī es sapratu, ka tā nav tikai par naudu. Tā ir par to sajūtu, kad kaut kas notiek nejauši, un tu esi tā daļa. Es nekavējoties izņēmu lielāko daļu laimesta, atstājot tikai nelielu summu turpmākai spēlei. Tas bija svarīgi – lai nezaudētu galvu. Nākamajā dienā es pastāstīju par to kolēģim darbā. Viņš smējās un teica, ka tas ir tikai veiksme. Jā, protams, tā ir veiksme, bet tajā pašā laikā tā ir arī prasme apstāties laikā.

Pēc šī gadījuma es sāku vairāk interesēties par dažādiem bonusiem un kampaņām. Pamanīju, ka daudzi kazino piedāvā iknedēļas kredītus vai bezmaksas griezienus. Vienu reizi izmantoju vavada bonus, kas deva papildu griezienus pie “”Sweet Bonanza””. Toreiz nekas liels nesanāca, bet pats process bija jautrs. Es sāku uztvert to kā hobiju, nevis kā veidu, kā kļūt bagātam. Tas mainīja visu. Es vairs nesēdēju ar domu “”es tagad atgūšu visu””, bet gan “”paskatīsimies, ko šis vakars nesīs””.

Protams, bija arī vakari, kad zaudēju. Reizēm liku pārāk daudz uz vienu griezienu un paliku bez nekā. Bet es nekad neieslīgu depresijā. Vienkārši aizvēru lapu, izgāju pastaigā vai uztaisīju kafiju. Tas ir tāpat kā ar jebkuru hobiju – reizēm sanāk, reizēm nē. Man ir draugs, kurš kolekcionē pastmarkas. Viņš arī ne vienmēr atrod to, ko meklē, bet viņš turpina, jo tas viņu aizrauj. Tāpat ir ar mani un spēļu automātiem.

Vēl viena lieta, ko esmu iemācījies, ir tas, ka nav jēgas spēlēt, ja esi dusmīgs vai noguris. Ja esmu izgulējies un labā garastāvoklī, tad pat zaudējums nešķiet tik traks. Un otrādi – ja esmu sakaitināts, es varu pieņemt muļķīgus lēmumus. Tāpēc es vienmēr vispirms padzeru tēju, ieslēdzu mūziku un tikai tad atveru spēli. Tā nav maģiska rituāla, tas ir vienkārši veids, kā sagatavot prātu.

Pagājušajā mēnesī es atkal izmantoju vavada bonus, jo bija īpašs piedāvājums nedēļas nogalei. Šoreiz tas bija kredīts ar zemāku likmi. Es spēlēju “”Gates of Olympus”” un beigu beigās izņēmu nedaudz vairāk, nekā biju ielicis. Nekas iespaidīgs, bet pietika, lai nopirktu sev jaunas austiņas, par kurām biju sappojis jau sen. Tas ir tas, kas man patīk – tu nekad nezini, kas notiks. Šodien tu zaudē desmit eiro, rīt tu laimē piecdesmit. Tā ir nejaušība, un tā ir jāpieņem.

Mani draugi dažreiz jautā, vai es nebaidos kļūt atkarīgs. Es atbildu godīgi: es domāju, ka tas ir iespējams, ja tu zaudē kontroli. Bet es vienmēr sekoju līdzi savam laikam un naudai. Es nekad nespēlēju pēc tam, kad esmu iztērējis noteikto summu. Un es nekad nespēlēju, ja man ir svarīgas lietas, kas jāpaveic. Piemēram, ja rīt ir svarīga prezentācija darbā, es tajā vakarā pat nepieķeros spēlei. Tas nav par gribasspēku, tas ir par veselo saprātu.

Ir arī kāda cita lieta, ko esmu pamanījis. Tiešsaistes kazino nav tikai par naudu. Tā ir arī par kopienu. Esmu dažos forumos lasījis citu cilvēku stāstus. Daži dalās ar saviem laimestiem, citi ar vilšanos. Bet kopumā tā ir pozitīva gaisotne, ja vien neielaidies galējībās. Es tur nekad neko nerakstu, bet lasu. Tas palīdz saprast, ka es neesmu vienīgais, kurš vienkārši izklaidējas.

Tagad, kad ārā atkal ir rudens un vakari kļūst garāki, es bieži atceros to pirmo vakaru. To sajūtu, kad neko nezināju un vienkārši gribēju pamēģināt. Tagad es zinu daudz vairāk. Zinu, kuri automāti man patīk, kuri bonusiem ir vērti uzmanības, un kā izvairīties no slazdiem. Bet pats svarīgākais, ko esmu iemācījies, ir tas, ka jebkura spēle ir tikai spēle. Tā nav dzīve. Tā ir vieta, kur pavadīt laiku, izjust azartu un pēc tam atgriezties pie īstajām lietām.

Ja man jāsniedz kāds padoms kādam, kurš tikko sāk, es teiktu: neuztveriet to nopietni. Spēlējiet tikai ar naudu, kuru jums nav žēl zaudēt. Izmantojiet bonusus, piemēram, vavada bonus, lai pagarinātu spēles laiku, bet neļaujiet tiem likt jums likt vairāk. Un pats galvenais – ja jūtat, ka tas vairs nav jautri, apstājieties. Pasaule ir pilna ar citām interesantām lietām. Bet, ja jūs to darāt ar prātu un mēru, tas var būt patīkams papildinājums ikdienai.

Šovakar es atkal droši vien atvēršu kādu spēli. Varbūt “”Book of Dead””, varbūt ko jaunu. Ielikšu dažus eiro, pagriezu ruļļus un paskatīšos, ko liktenis nesīs. Un, ja nekas nesanāks, es vienkārši aizvēršu un aiziešu gulēt. Rīt ir jauna diena. Un tas ir pats svarīgākais – nevis tas, ko tu laimē, bet tas, kā tu jūties pēc tam. Man šī nodarbe ir devusi vairāk pozitīvu mirkļu nekā negatīvu. Un tas jau ir daudz.