Negaidītais laimests

Mani vienmēr ir fascinējusi nejaušība. Ne tādā mistiskā nozīmē, bet gan praktiskā – kā viena maza izvēle spēj pagriezt visu dienu pavisam citā virzienā. Esmu grāmatvede, un mana profesija prasa precizitāti un kārtību. Varbūt tāpēc mani tik ļoti saista tas, ko nevar ieplānot vai iegrāmatot. Es bieži smejos, ka mana dzīve ir sadalīta divās daļās: darbdienās, kad rēķiniem ir jāsakrīt līdz centam, un brīvajos vakaros, kad es ļaujos haosam un ļauju skaitļiem mani vadīt. Un viss sākās pavisam negaidīti.

Tas bija pagājušā gada jūnijs. Sestdienas rīts, es pamodos ar dīvainu sajūtu, ka šodien notiks kaut kas īpašs. Varbūt vainīga bija saule, kas spīdēja kaut kā īpaši dzelteni, vai arī tikai iekšēja nemiera sajūta pēc nogurdinošās nedēļas. Es izlēmu, ka šodien nevienam neko nesolīšu un neko neplānošu. Vienkārši iešu tur, kur kājas nesīs. Iedzēru kafiju, uzmetu acis telefonam un ieraudzīju paziņojumu par kādu jaunumu. Kāds vecs paziņa, ko nebiju redzējusi gadiem, bija ievietojis bildi no ceļojuma. Un zem tās kāds cits komentēja, ka viņš laikam laimējis loterijā, jo biļetes maksā dārgi. Es pasmējos un nodomāju – varbūt man vajadzētu pamēģināt. Ne jau ceļojumam, bet gan tā, prieka pēc.

Sākumā es neatceros, kā nonācu līdz tam. Vienkārši iegāju virtuvi, paņēmu telefonu un sāku meklēt kaut ko tādu, kur varētu izmēģināt veiksmi bez lieliem ieguldījumiem. Es nebiju īsti kaislīga spēlētāja. Reiz Jaungada naktī nospēlēju pāris eiro, un man likās, ka tas ir smieklīgi, kā cilvēki tērē laiku, skatoties uz griežamiem ruļļiem. Bet tajā brīdī man tas šķita kā ideāls plāns. Es uzvārīju tēju, ieslēdzos dīvānā un ierakstīju meklētājā to, ko bieži dzirdēju no kolēģiem – rodeoslot latvijā. Viņi dažkārt pārmija vārdiem par to, ka šeit esot labas atdeves procenti un draudzīgs interfeiss. Man bija interesanti, kāpēc tik daudzi man apkārt izvēlas tieši šo platformu, tāpēc gribēju saprast šo fenomenu.

Tā nu es sēdēju un skatījos, kā ekrānā griežas simboli. Sāku ar pavisam mazu summu, kādi desmit eiro. Saku sev: “”Tas ir kā kino, tikai interaktīvāk.”” Pirmajās minūtēs nekas īpašs nenotika, laimesti bija nelieli, likās, ka nauda vienkārši izkūst. Bet es nejutos vīlusies, drīzāk ieinteresēta. Man patika vērot, kā spēles dizains mainās, kā parādās dažādi bonusi, kā tiek radīta sajūta, ka tu esi kādā citā pasaulē. Un tad notika tas, ko neviens negaida. Uz ekrāna uzplaiksnīja kombinācija, kuru es nebiju gaidījusi. Es pat uz mirkli aizturēju elpu, jo skaņa kļuva skaļāka, un mani acis ieraudzīja skaitli, kas pieauga. Sākumā es pat nesapratu, cik daudz tur ir. Es piecēlos, nolicu tālruni uz galda un vēlreiz paņēmu, lai pārliecinātos, ka man nav halucinācijas. Uz mana konta bija ieskaitīti gandrīz 300 eiro. Tas nav džekpots, par kuru raksta virsrakstos, bet man, cilvēkam, kurš rēķina katru eiro, tā bija iespaidīga summa.

Es iesmējos, pārsteigta par savu reakciju. Mani pārņēma siltuma vilnis. Nevis tāpēc, ka es būtu azartiska, bet gan tāpēc, ka es pati sev pierādīju, ka dažreiz ir vērts riskēt ar mazumiņu, lai iegūtu patīkamu pārsteigumu. Es nesteidzos laimestu tērēt. Es aizvēru spēli un ilgi domāju. Ziniet, tā ir dīvaina sajūta – kad tu saņem naudu, kuru neesi pelnījis ar darbu, liekas, ka tā pienākas kādam citam. Bet es to ātri pieņēmu un nolēmu, ka tā būs mana “”prieka nauda””. Daļu atstāju, lai nākamajā nedēļas nogalē pamēģinātu kādu citu spēli. Vēlāk es sapratu, ka šī pieredze man iemācīja kaut ko svarīgu par attieksmi pret naudu un iespējām.

Otrā reize, kad man izdevās, bija pirms diviem mēnešiem. Es biju aizņēmusies pie draudzenes lauku mājās, un viņa man nopirka nelielu loterijas biļeti kā paldies par palīdzību. Protams, es atcerējos savu iepriekšējo pieredzi un nodomāju: kāpēc gan ne? Vakarā, kad visi aizmiga, es klusi paņēmu telefonu un atcerējos, ka man vēl ir nedaudz naudas kontā no tā laimesta. Es devos uz savu iecienīto vietni, kur kādreiz spēlēju. Teikšu godīgi, man nebija ne lielu cerību, ne arī īpaša satraukuma. Es spēlēju tāpēc, ka gribēju saglabāt to mierīgo vakara noskaņu. Un, lūk, atkal tā pati parādība – laimests bija klāt, lai arī mazāks, apmēram 90 eiro. Bet tas nebija tik svarīgi. Es sapratu, ka process pats par sevi man kļuvis par patīkamu atpūtas veidu, nevis alkatīgu pakaļdzīšanos. Un atkal es atcerējos to frāzi – rodeoslot latvijā –, jo tā man asociējas ar vieglumu un negaidītību, ar iespēju izklaidēties bez lielas piepūles.

Vēlos pateikt kaut ko vairāk, ne tikai par laimestiem. Es pamanīju, ka šī pieredze ir mainījusi manas attiecības ar nejaušību. Agrāk es visu centos kontrolēt. Es raizējos par kavētiem rēķiniem, par neplānotiem izdevumiem. Bet tagad es sev atgādinu, ka dzīvē notiek arī tādas lietas, kuras nevar iepriekš izrēķināt. Dažkārt tās ir patīkamas dāvanas, ja tu tās ļauj ienākt. Es joprojām neuzskatu sevi par azartisku spēlmani. Es dodos uz kazino tikai dažas reizes mēnesī un vienmēr nosaku sev limitu, kuru es nedrīkstu pārsniegt. Bet es vairs nebaidos no tā, ka kādā brīdī varu zaudēt. Jo zaudējums man kaut ko iemāca. Piemēram, samērīgumu. Vai arī to, ka dažas lietas ir tikai izklaide, nevis veids, kā piepelnīties.

Kādu vakaru es sēdēju virtuvē ar savu vīru un stāstīju viņam par to, kā es atklāju šo mazo prieku. Viņš smējās, jo mani pazīst kā pragmatiķi, kas skaita grašus. Bet es viņam paskaidroju, ka tas nav par naudu. Tas ir par to, ka es varu atļauties būt vieglprātīga dažas stundas nedēļā. Un, kad es atkal iedomājos par